Lapas

otrdiena, 2010. gada 10. augusts

Pārgājiens Zvejniekciems - Dzeņi

Plānojot nedēļas nogali, rodas spontāna ideja doties pārgājienā ar kājām pa Vidzemes Jūrmalu. Papētot karti, nolemjam iet posmu no Zvejniekciema līdz Vitrupei (~40 km).

Startējam divatā (es un mana sieva) no Rīgas agrā 30. jūlija rītā (sestdiena) un jau pirms desmitiem izkāpjam Zvejniekciema stacijā. Neko īpaši nepētot, dodamies pa pēdām izkāpušo bariņam, jo vadāmies pēc idejas, ka jebkura piejūras ciema galvenā iela paraksti ved uz jūru. Diemžēl šoreiz viļamies un nokļūstam privātmāju labirintā. Iesākumā staigājam uz dullo, mēģinot saprast uz kuru pusi jūra, pēc tam sākam pētīt kartes telefonā, bet tās rāda pilnīgas muļķības, jo kaut kas nav īsti ar satelītiem. Tad ieraugām sievieti dārzā un pajautājam ceļu. Ieguvuši norādes, dodamies jūras virzienā un saprotam, ka esam veltīgi nostaigājuši pāris km līkumu. Stundu pēc izkāpšanas no vilciena beidzot nonākam jūrmalā. Besis pazūd un sākam smaidīt. Diemžēl prieki ir īsi - esam trāpījuši ostai nepareizajā pusē un mūsu ceļam priekšā ir osta un muitas zona. Atvadāmies no jūras un dodamies meklēt apkārtceļu, kas izrādās diezgan pagarš. Nākamreiz brauksim līdz Skultei:)

Beidzot tiekam pie jūras, ievelkam drusku elpu un sākam soļot virzienā no Rīgas. Vairāki satiktie cilvēki apjautājas par galamērķi un joko, ka līdz Tallinai vēl tālu:) Laiks labs, jūra feina, garastāvoklis strauji uzlabojas. Soļojam pāris stundas, vēloties tikt prom no apdzīvotām vietām, tomēr ik pa laikam pa kādam cilvēkam gadās. Pat vietās, kur pa gabalu šķiet, ka tikai meži vien, pieejot tuvāk, izrādās, ka kokos slēpjas mājas.

Kādu laiku nosoļojuši apsēžamies atpūsties un kaut ko apēst. Sēžam vieni paši pa visu pludmali, cik vien tālu var redzēt. Pēkšņi no krūmiem lēnā riksī parādās jauna sieviete, nomet smiltīs drēbes un kaila ieskrien ūdenī turpat mums degungalā. Papeldas, pavingro (vismaz tā izskatījās) un tad tāpat skriešus apģērbjas un pazūd atkal mežā:) Nosmejamies par šo nāras uznācienu un dodamies tālāk.

Pēc kāda laika ieraugām priekšā kafejnīcu un jau nolemjam tur atpūsties un iedzert kādu aukstu alu. Tomēr pienākot tuvāk pēkšņi pretī nāk sieviete un rāda sakrustotas rokas. Nesaprotam, kas par lietu. Izrādās tur notiek kaut kāda filmēšana. Nedaudz jāuzgaida, lai varam doties tālāk. Meitene nelaipna un iedomājusies, ka pludmale pieder viņai. Esam par mākslu un nekur nesteidzāmies, varējām pagaidīt, tomēr daudz labāk būtu, ja mūs vienkārši laipni palūgtu uzgaidīt 10 minūtes, nevis kategoriskā tonī kaut ko aizliegtu un komandētu, tā tomēr nav privāta vieta:).

Turpmākā diena paiet soļojot, pa vidu peldoties un atpūšoties. Ap sešiem nogurums sevi pamatīgi liek manīt, bet nevaram atrast piemērotu vietu nakšņošanai, jo gribas būt vieniem pašiem. Pirms Lembužiem iekuļamies tādā vietā, kur par nakšņošanu nevar būt ne runas – pilns ar kaijām un dūņu sanesumiem, kas rada neciešamu smaku. Krasts izteikti akmeņains un nav cieto smilšu gar pašu ūdeni, pa kurām iet ir visvieglāk. Un šādi apstākļi ir vismaz pāris kilometru garumā. Tā kā spēki jau gandrīz galā, tad temps kļūst pavisam lēns un galvā ir tikai viena doma – kaut ātrāk sāktos normāla pludmale, lai varam likt punktu iešanai. Pa vidam piesēžam uz akmeņiem atpūsties un vērojam, kā zvejnieks gatavojas doties jūrā. Viņa suņi pa to laiku pienāk apsveicināties un mazākais pat apsēžas blakus un drusku pasēž ar mums.

Kad akmeņi un dūņas tuvojas beigām, satiekam meiteni ar mugursomu, kas izrādās dodas pa mūsu maršrutu, bet pretējā virzienā. Prasa, cik liels gabals vēl jāiet šādos apstākļos un uzzinājusi, ka pāris kilometri vismaz, liek apsolīties to neteikt no viņas nedaudz atpalikušajām ceļa biedrenēm acīmredzot, lai nesatriektu pīšļos ceļotāju komandas garu.

Beidzot pārvarējuši nepatīkamo posmu, nonākam vietā, kas ir ideāla nakšņošanai. Neviena cilvēka, smuka pludmale, dūņu nav. Sākam iekārtoties uz kāpas, kad tomēr uzrodas pāris peldētāju, taču esam jau iekārtojušies uz palikšanu un spēki ir galā. Un arī peldētāji šķiet uz palikšanu netaisās.

Paēdam vakariņas un konstatējam, ka dzeramā ūdens krājumi strauji tuvojas beigām un līdz Tūjas veikalam, kur plānots uzpildīties nākamajā rītā, ūdens visticamāk nepietiks. Nolemju doties pie tuvākajiem peldētājiem un paprasīt, vai tuvumā nav kāds veikals. Viņu taksis metas man virsū un domās jau atvados no savām potītēm, tomēr suņuks aprobežojas ar riešanu un rūkšanu. Saimnieki atvainojas par sava mīluļa uzvedību, taču apbēdina, ka veikala tuvumā neesot. Taču tad notiek brīnums – vietējo viesmīlībai un izpalīdzībai nav robežu un viņi šķiras no līdzpaņemtā minerālūdens, jo paši jau taisās uz māju pusi. Tā tiekam pie gandrīz diviem litriem ūdens un esam glābti no slāpēm.

Uzceļam telti un gaidām saulrietu, cerot, ka miegs mūs nepārņems pirms saule būs norietējusi un būsim ielīduši teltī. Bez mums pludmalē palikuši vairs tikai četri jaunieši, kuri apmetušies kādu gabalu tālāk, bet viņi uzvedas klusi un nemanāmi. No rīta, kad mostamies, viņi jau sen ir prom, laikam nav nemaz nakšņojuši.

Saulriets, protams, ļoti skaists. Paskatāmies, papriecājamies un dodamies gulēt. Aizmiegam ļoti ātri. Nakts paiet mierīgi, auksti nav, visapkārt kluss, jūra šalc.

Pamostamies pirms astoņiem, sakrāmējam somas un dodamies uz Tūju, kur nonākam drusku pēc deviņiem. Nekavējoties dodamies uz vasaras kafejnīcu, kur padzeram kafiju un apēdam pa bulkai. Apspriežam turpmāko maršrutu un attālumu, kuru esam gatavi veikt, ņemot vērā, ka kājas no vakardienas sāp diezgan pamatīgi.

Sākam iztaujāt kafejnīcā strādājošo meiteni un viņas draudzeni, par tuvāko veikalu un tālākajā ceļā esošajām iespējām tikt uz šosejas. Nekavējoties tiek pasaukts tētis, kurš ir arī kafejnīcas saimnieks. Un te kārtējo reizi saskaramies ar tādu laipnību un izpalīdzību, kādu Rīgā sastapt praktiski nav iespējams. Kafejnīcas saimnieks piedāvājas mūs aizvest uz pāris kilometrus tālāk esošo otru viņa kafejnīcu, kur ir pieejamas kartes, un tur parādīt, kur un kā mums labāk doties tālāk. Nekavējoties piekrītam. Pa ceļam vēl iebraucam veikalā, kur mūs laipni pagaida, kamēr iepērkamies. Tad saņemam karti, instrukcijas, kur un kā var tikt no jūras uz šoseju un laba vēlējumus. Rīts iesācies vienkārši lieliski. Paldies!

Ņemot vērā, ka esam tikuši nedaudz uz priekšu, kā arī ir aptuvena skaidrība, kur varam nepieciešamības (noguruma) gadījumā beigt iešanu, nolemjam tomēr plānoto maršrutu īpaši nesaīsināt un dodamies ceļā.

Pēc kādas stundas nonākam Pie Ķurmraga bākas, ātri apskatām to un dodamies tālāk, jo pie bākas ierodas lietuviešu bariņš, kuri uzvedas trokšņaini un bojā noskaņu. Tālāk seko posms ar sarkanajām klintīm. Laikam pats skaistākais gabals visā ceļā. Cilvēku maz, skati brīnišķīgi. Atkal soļojam, peldamies un pa brītiņam atpūšamies.

Tad paejam garām peldvietai pie klintīm, kurai var piebraukt no šosejas un tādēļ tur padaudz cilvēku un nonākam atkal posmā, kur cilvēku nav. Toties sākas atkal akmeņi, bet par laimi dūņu ir maz un smakas nav. Pa ceļam uzduramies vientuļai teltij. Nojaušam tur notiekošo tāpēc klusi un tempā pasoļojam garām, lai neiztraucētu:).

Vēl pēc brīža ieraugām, ka mums pretī nāk svētceļnieku grupa, kas no Salacgrīvas dodas uz Aglonu. Garām ejot novēlam viens otram laimīgu ceļu.

Pulkstenis jau pāri diviem un nolemjam kārtīgi atpūsties un tad doties līdz Dzeņiem, kas ir pāris kilometrus pirms Vitrupes un no turienes uz šoseju, jo autobuss ir piecos, bet nākamais tikai septiņos un mājās tikt gribas drusku ātrāk.Atrodam vientuļu vietu un izbaudām to, paēdam, peldamies pa pliko, sauļojamies un gulšņājam.

Ap pusčetriem savācam mantas un dodamies tālāk, bet atkal nokļūstam akmeņainā posmā, kur smilšu zonas nav vispār. Iešana smaga un galvenais lēna, kas mums galīgi neder. Ieraugām, ka gar pašu jūru iet celiņš un nolemjam iet pa to. Izrādās, ka pilnīgi nejauši esam iesoļojuši tieši Dzeņos un atraduši izeju uz šoseju. Turklāt saprotam, ka tālāk nemaz uz tā ceļa nebūtu tikuši, jo rindā privātīpašumi ar žogiem. Kad ieraugām zīmi „Dodiet ceļu” 150 metri, un sadzirdam šosejas skaņas, nopriecājamies ne pa jokam, jo visu laiku uztraucāmies, kā mēs no pludmales sapratīsim, kura taciņa ir īstā, pa kuru nonākt mums vajadzīgajā vietā, jo no jūras puses jau viņas visas ir vienādas un liekākā daļa vispār nav redzamas.

Vēl paliek tikai jautājums, cik tālu būs autobusa pietura no Dzeņu ceļgala. Loģika tomēr nepieviļ un pietura ir turpat blakus. Laimīgi iekārtojamies pieturā un pēc pusstundas jau esam autobusā, un vēl pēc pusotras – jau izkāpjam pie mājām. Spēki ir galā un kājas neklausa, tomēr sirdī prieks par paveikto attālumu un gūtajiem iespaidiem.

trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs

Iztikas minimums tuvplānā

Vai ik dienas presē, televīzijā un citos medijos dažādos kontekstos parādās vārdi – iztikas minums. Ar šo statistikas rādītāju tiek salīdzinātas algas, indeksētas pensijas, pēc tā tiek vērtēts dzīves līmenis, nākotnes perspektīvas un ekonomiskā situācija valstī. Taču neviens nepaskaidro, neprecizē un nepopularizē, kas tad īsti veido šo iztikas minimumu. Iemeslu šādai noslēpumainībai nav tālu jāmeklē – rūpīgāk iepazīstoties ar šo sauso statistikas skaitli un tā saturu, atklājas interesanta aina. Iztikas minimums tiek aprēķināts, sasummējot vidējās tirgus cenas noteiktam preču un pakalpojumu grozam. Tas pats par sevi liekas loģiski un saprotami, taču izbrīnu rada šī patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs. Šeit atrodams labs materiāls kādam humora raidījumam un tas būtu patiešām smieklīgi, ja vien šis iztikas minimuma cipars netiktu izmantots, lai demonstrētu, cik labi strādā valdība, atainotu, kā dzīvo mūsu tauta un cik naudiņas nepieciešams, lai teorētiski spētu izdzīvot šodienas Latvijā. Šādā kontekstā atklātie fakti rada neizpratni par to, kā politiķi vispār uzdrošinās atsaukties un vērtēt situāciju valstī pēc tik absurdiem datiem. Piedāvāju katram lasītājam pašam iepazīties ar to, kas tiek saukts par iztikas minimumu* un izvērtēt, vai tas ir pietiekami, varbūt par daudz, bet varbūt šādas statistikas izmantošana oficiāliem aprēķiniem ir apvainojums un necieņa pret tiem cilvēkiem, kuriem ar šādi iegūto it kā pietiekamo summu patiešām ir jādzīvo dienu no dienas. Lasot tabulās minēto, atcerieties, ka pēc valdības un deputātu domām, ar šo pilnīgi pietiek iztikšanai mūsu valstī.

Pārtikas preces

Gaļa un gaļas produkti 150 grami dienā

Zivis un zivju produkti 3,5 grami dienā

Piens un piena produkti 1,2 litri dienā

Olas Viena reizi divās dienās

Maize 240 grami dienā

Cukurs 7 grami dienā

Augu eļļa 1 grams dienā

Kartupeļi 230 grami dienā

Dārzeņi 170 grami dienā

Augļi un ogas 9 grami dienā


Pārtikai tas arī viss. Miltu izstrādājumi nav paredzēti vispār, nemaz nerunājot par tādām ekstrām kā dzeramais ūdens un sāls. Bet iztikt izdzīvošanas līmenī, protams, ar to ir iespējams. Tiesa dārzeņu un īpaši augļu tā pamazāk un īsti veselīgs šis uzturs nesanāk vis.

Tālāk pievēršamies citām precēm, kas jau ievieš zināmas šaubas par patēriņa groza saikni ar realitāti.

Nepārtikas preces

Mētelis Viens uz 7 gadiem

Vējjaka Viena 4 gados

Kostīms Viens 5 gados

Bikses Vienas 2 gados

Kleita, svārki Viena 1,5 gados

Džemperis, jaka Viens 2 gados

Krekls Viens gadā

Treniņtērps Viens 3 gados

Kaklasaite Viena 10 gados

Peldbikses, peldkostīms Viens 5 gados

Zeķes Divi pāri gadā

Apakšbikses 3.5 gadā

Gultasveļa Viens komplekts divos gados

Sega Viena 10 gados

Spilvens Viens 8 gados

Zābaki Vieni 3 gados

Kurpes Vienas 2 gados

Sporta apavi Vieni 3 gados

Gumijas zābaki Vieni 4 gados

Lietussargs Viens 7 gados

Soma Viena 5 gados

Čemodāns Viens 9 gados

Apģērbu klāsts patiešām iespaidīgs. Labprāt reiz palūkotos uz Saeimas deputātu, kuram mugurā piecus gadus vecs uzvalks, veselu gadu katru dienu nēsāts krekls un desmit gadus nokalpojusi kaklasaite, bet kājās divus gadus diendienā nonēsātas kurpes.


Kultūrpreces un sporta preces

Pulkstenis Viens 6 gados

Grāmatas 2 gadā

Radio Viens 6 gados

Avīzes žurnāli Katru dienu pa vienam

Slēpes vai slidas Viens pāris uz 10 gadiem

Pildspalvas vai zīmuļi Četri gadā

Burtnīcas 1 katru mēnesi


Lai gan valsts uzdevums ir veicināt tautas masveidīgu sportošanu un atbildīgās personas uz to mudināt mudina, rīkojot dažādas kampaņas, redzam, ka latvietim – parastajam – paredzēts vien viens treniņtērps trīs gados un vienas slēpes uz desmitgadi. Ar to, šķiet, ir krietni par maz, lai piespiestu vairumu cilvēku uz kādu fizisku nodarbi. Par līdzekļiem Latvijas masveidīgākajiem un populārākajiem sporta veidiem, basketbolam un hokejam, rādās, ir piemirsts pavisam.


Sadzīves elektropreces

Ledusskapis Viens uz 20 gadiem

Gludeklis Viens uz 16 gadiem

Gaismas ķermenis Viens uz 14 gadiem

Spuldze 60W 3 gadā



Telefonsakari, televizors un veļas mašīna, šķiet, uzskatāmi par lieku greznību, bez kuras iztikt, protams, var, bet kādēļ šeit nav ne vārda par ēst gatavošanai nepieciešamo gāzes vai elektrisko plīti?

Mēbeles

Skapis Viens uz 20 gadiem

Dīvāns/gulta Viens uz 14 gadiem

Krēsls/taburete Viens uz 5 gadiem

Daudz tas nav, bet labi, ka vispār ir iekļauts, jo, piemēram, galdu, santehniku un tamlīdzīgas lietas izrādās, ka nevajag vispār. Tāpat kā plauktus, vai, piemēram, jaunus logus reizi divdesmit gados, lai kaut nedaudz uzlabotu katastrofālos energoefektivitātes rādītājus valstī.

Pakalpojumi

Frizieris 4 reizes gadā

Ķīmiskā tīrītava 2 reizes gadā

Apavu remonts 2,5 reizes gadā

Īres maksa 9 m2 gadā

Ūdens apgāde 90 m3 gadā

Kanalizācija 90 m3 gadā

Apkure Par 6 m2 vienu reizi gadā!

Karstais ūdens Vienu reizi par 5,5 m2

Dabasgāze 14,4 m3 gadā

Sašķidrinātā gāze 30 kg gadā

Elektrība kwh 360 kwh gadā

Pirmsskolas bērnu iestāžu apmeklējumi 18 dienas gadā

Šī iedaļa visvairāk liek apšaubīt tās autoru prāta spējas. Uzskaitīto komunālo pakalpojumu daudzumi, kas tiek ņemti par pamatu izdzīvošanas rādītājiem, ir vienkārši absurdi. Nav īsti skaidrs, vai tam, kurš tos šeit ielicis, daudz labāk nepadotos rakstīt fantastikas romānus šādu ekonomisku dokumentu vietā. Pēc dokumenta autoru domām, apkure un siltais ūdens cilvēkam Latvijā nepieciešams vienu mēnesi un tikai mājokļa mazākajā telpā. Pārējā laikā var droši iztikt bez. Turklāt siltais ūdens tiek mērīts kvadrātmetros.

Un visbeidzot ir lietas, kurām ticis atvēlēts, nevis noteikts vienību daudzums, bet gan konkrēta summa naudā, kas noteikta procentos, no kopējā iztikas minimumu sastādošā groza izmaksām, jeb no iztikas minimuma, kurš uz 2010. gada jūniju (pēdējie Latvijas Statistikas pārvaldes publicētie dati) valstī ir noteikts LVL 166,36,- apmērā, vai no konkrētās preču grupas kopējās vērtības. Tā kā precīzu grupas vērtību aprēķināt nav iespējams, aprēķins veikts no kopējā patēriņa groza vērtības un tātad reālie skaitļi patiesībā ir vēl mazāki.

Citi pārtikas produkti 1,7% jeb nepilni 3 lati gadā

Citi apģērba gabali 5% no preču grupas jeb 8 lati un 32 santīmi gadā

Cita veļa 1% no grupas jeb 1 lats un 66 santīmi gadā

Citi apavi 1% no grupas jeb 1 lats un 66 santīmi gadā

Citas kultūrpreces 17% no grupas jeb ~28 lati gadā

Citas elektropreces 2% no grupas jeb ~3 lati un 30 santīmi gadā

Citas mēbeles 8% no grupas jeb nepilni 13 lati gadā

Trauki un mājsaimniecības piederumi 0,7% jeb 1 lats un 16 santīmi gadā

Medikamenti un higiēnas preces 2,7% jeb 4 lati un 49 santīmi gadā

Kurināmais 0,1% jeb 16 santīmi gadā

Citi pakalpojumi 0,7% jeb 1 lats un 16 santīmi gadā

Citi komunālie maksājumi 0,1% jeb 16 santīmi gadā

Transporta pakalpojumi 2,4% jeb nepilni četri lati gadā

Citi izdevumi 2.1% jeb 3 lati un 49 santīmi gadā


Šeit galvenokārt jāizceļ transportam un higiēnas precēm atvēlēto līdzekļu apjoms un, protams, kurināmais par 16 santīmiem gadā. Kā autori tikuši pie šādiem skaitļiem, nav īsti saprotams.

Apkopojot visas grozā iekļautās grupas rodas divi svarīgi secinājumi:

1) lielākā daļa grozā iekļauto lietu tiek aprēķinātas nepietiekamā daudzumā un reāli nepieciešams pat desmitiem reižu lielāks vienību skaits.

2) Virkne ikdienā jebkuram nepieciešamu lietu vispār nav iekļautas šajā grozā. Piemēram, netiek paredzēti nekādi izdevumi bērnu uzturēšanai, izņemot 18 dienas bērnudārzā uz gadu. Ēst un apģērbt bērnus nav paredzēts, tāpat dzīvojamā platība un komunālie izdevumi aprēķināti nepietiekoši pat vienam cilvēkam, kur nu vēl bērniem. Tāpat nav iekļauti pasta pakalpojumi, zemes nodoklis, kuru maksā lielākā daļa iedzīvotāju, un daudzas citas lietas.


Lai vēl uzskatamāk parādītu, cik tālu no realitātes ir šis politiķu jājamzirdziņš, veicu provizorisku pētījumu par to, kas tad patiesībā ir pirmās nepieciešamības lietas katram cilvēkam un cik tās maksā mūsdienu Latvijā – valstī ar augstāko inflāciju Eiropā. Aprēķina pamatam izmantota tipiska latviešu ģimene – divi pieaugušie un viens bērns, kuri dzīvo uz kredīta iegādātā vai īrētā divistabu dzīvoklī un pārvietojas ar sabiedrisko transportu. Tabulā norādītas tikai tās būtiskākās pozīcijas, kas apjomā vai saturā atšķiras no patēriņa grozā iekļautajām.


Prece vai pakalpojums/ Patēriņa groza dati/ Reālā nepieciešamība /Komentārs

Kostīms /Viens 5 gados /Viens gadā jeb 5x vairāk kā paredzēts/ Drēbes novalkājas daudz ātrāk kā 5 gados, īpaši, ja tās jāvelk bieži.

Bikses /Vienas 2 gados /Divas gadā jeb 4x vairāk kā paredzēts /Vai tiešām vienas derēs gan ziemai, gan vasarai?

Krekls /Viens gadā /Divi gadā jeb 2x v vairāk kā paredzēts/ Velkot 1 kreklu gadu katru dienu viņš sen būs izdilis caurs, turklāt drēbes ir arī jāmazgā.

Zeķes/ Divi pāri gadā/ 10 pāri gadā jeb 5x vairāk kā paredzēts /Vai tiešām kāds var iztikt ar diviem pāriem zeķu gadā?

Sega /Viena 10 gados /Divas 5 gados jeb 4x vairāk kā paredzēts /Viena sega arī bērnam vajadzīga.

Spilvens /Viens 8 gados/ Divi 8 gados jeb 2x vairāk kā paredzēts/Viens spilvens bērnam

Kurpes /Vienas 2 gados/ Divas 2 gados jeb 2x vairāk kā paredzēts/ Vismaz vienas apmaiņai taču vajag

Ledusskapis/ Viens uz 20 gadiem /Viens uz 10 gadiem jeb 2x vairāk kā paredzēts /Tik ilgi šāda tehnika jau sen vairs nekalpo

Gludeklis /Viens uz 16 gadiem /Viens uz 10 gadiem jeb 0,6x vairāk kā paredzēts /Tik ilgi šāda tehnika jau sen vairs nekalpo

Gaismas ķermenis /Viens uz 14 gadiem/ Viens uz 5 gadiem jeb 2,8x vairāk kā paredzēts /Gaismas ķermeņi mēdz bojāties un plīst.

Spuldze 60W/ 3 gadā /Vismaz 10 gadā jeb 3x vairāk kā paredzēts /Pieņemot, ka tikai pa vienai spuldzītei ir katrā telpā divistabu dzīvoklī un tās izdeg reizi pusgadā

Īres maksa/ 9 m2 /20m2 x 12 mēneši = 240m2 jeb 26x vairāk kā paredzēts /Vidējs divistabu dzīvoklis ir ~40m2 liels. Tātad uz diviem pelnošajiem katram pa 20m2 katru mēnesi.

Apkure/ Par 6 m2 vienu reizi pa visu gadu! /20m2 x 7 mēneši = 140m2 jeb 23x vairāk kā paredzēts /Jākurina viss dzīvoklis 7 mēnešu apkures sezonā.

Karstais ūdens/ Vienu reizi par 5,5 m2 / 2m3 x 12 mēneši


Nav saprotams, kāpēc paredzētais ūdens patēriņš mērīts kvadrātmetros. Turklāt siltais ūdens nepieciešams visu gadu.

Elektrība kwh 360 kwh gadā 150kwh x12 mēneši = 1800 kwh jeb 5x vairāk kā paredzēts Reālais patēriņš rēķināts pie situācijas, kad mājās nav boilera un elektriskās plīts. Pretējā gadījumā patēriņš ir aptuveni divas reizes lielāks.

Pirmsskolas bērnu iestāžu apmeklējumi 18 dienas gadā ~ 200 dienas gadā jeb 10x vairāk kā paredzēts Nerēķinot brīvdienas, vasaru un svētku dienas sanāk aptuveni 200 dienas nevis 18.

Trauki un mājsaimniecības piederumi 0,7% jeb 1 lats un 16 santīmi gadā 5 lati mēnesī = 60 lati gadā, jeb 52x vairāk kā paredzēts Par valsts noteikto latu sanāk gadam viena trauku mazgājamā līdzekļa pudele un viss.

Medikamenti un higiēnas preces 2,7% jeb 4 lati un 49 santīmi gadā Vismaz 10 lati mēnesī x12 = 120 lati gadā jeb 27x vairāk kā paredzēts Cilvēkam katru mēnesi nepieciešamas vismaz ziepes, tualetes papīrs, intīmās higiēnas preces un arī medikamenti

Transporta pakalpojumi 2,4% jeb nepilni četri lati gadā Vismaz 20 lati x12 mēneši = 240 lati gadā, jeb 60x vairāk kā paredzēts Reālie tēriņi rēķināti pieņemot, ka cilvēks brauc ar vienu sabiedrisko transportu (pie biļetes cenas 0,5 Ls) uz darbu un atpakaļ un brīvdienās staigā kājām.

Gāzes plīts Nav paredzēta Viena 10 gados Daudzdzīvokļu mājās malkas plīts nav iespējama

Galds Nav paredzēts Viens 10 gados Pieņemot, ka bērns mācās pie virtuves galda, var iztikt bez rakstāmgalda.

Izdevumi bērna uzturēšanai Nav paredzēti 48 lati mēnesī Valsts noteiktais uzturlīdzekļu minimums šobrīd.

Ka jau iepriekš secināts, lielākā daļa preču un pakalpojumu tiek aprēķināta nepietiekamos daudzumos. Turklāt visabsurdākie lielumi iekļauti tieši visdārgākajās un nepieciešamākajās pozīcijās, kas nodrošina cilvēka pamatvajadzības. Tā maksājumi par īri dzīvokļa kredītu dzīvē ir 26 reizes lielāki, maksa par apkuri 23 reizes lielāka, par elektrību 5 reizes lielāka, par transportu 60 reizes lielāka, bet izdevumi par medikamentiem un higiēnas precēm 27 reizes lielāki kā valsts aprēķinos minētie. Vidējā īres maksa vai kredīta maksājums par divistabu dzīvokli ir vismaz 100 latu mēnesī, tātad starpība ir vismaz (100/26 x 25) 96 lati. Maksa par apkuri standarta divistabu dzīvoklim šoziem būs vismaz 60 latu, tātad starpība ir 47 lati. Reālās elektrības izmaksas ir vismaz 10 lati mēnesī noteikto 2 latu vietā. Transporta izmaksas patiesībā ir vismaz 20 lati, nevis 30 santīmi mēnesī – starpība 19,70 lati. Medikamentiem un higiēnas precēm mēnesī jāatvēl vismaz 10 lati, nevis valsts paredzētie 36 santīmi – starpība 9,63 lati. Tāpat jāpieskaita arī izdevumi bērnam vismaz valsts noteikto minimālo uzturlīdzekļu (48Ls) apjomā.

Saskaitot visas šīs papildus izmaksas kopā, un. pat nepieskaitot papildus naudu apģērbam un citām lietām, kuru valsts noteiktie daudzumi ir nepietiekami, aprēķini rāda, ka reālais iztikas minums veidojas šāds: 166,36 (esošais iztikas minimums) + iepriekš aprēķinātās starpības visdārgākajās un nepieciešamākajās pozīcijās, kas sastāda 96+47+10+19,70+9,63+48. Tātad pats mazākais skaitlis, kuram vajadzētu būt noteiktam par iztikas minimumu Latvijā ir LVL 396,02,- (trīs simti deviņdesmit seši lati un 02 santīmi). Tas tad būtu kaut nedaudz pietuvināts patiesajām izmaksām un nepieciešamībām, kas nodrošina tikai pamatvajadzības – jumtu virs galvas, ēdienu, siltumu, elektrību un vienu bērnu sabiedrības atražošanai.

Salīdzinot abas tabulas un izvērtējot starpību ciparos, kļūst skaidrs, ka valstsvīri, izmantojot pēc spēkā esošās metodikas aprēķinātu iztikas minimumu, savos finansu aprēķinos vai nu apzināti lieto šo nekur nederīgo ciparu, lai maldinātu tautu un censtos tai iestāstīt, ka viss ir kārtībā, jo, lūk, vidējā alga taču divkārt pārsniedz šo minimumu un arī daļa pensionāru jau dzīvo pāri šim rādītājam, tātad drošu roku pieskaitāmi labi pārtikušo pulciņam; vai arī otrs variants – politiķi ir pavisam attālinājušies no dzīves realitātes un patiešām domā, ka ar šādu naudiņu ir iespējams izdzīvot, lai gan paši tik mazu summu savā konta atlikumā neatminas redzējuši.

Jācer, ka šis raksts atradīs kādas dzirdīgas ausis arī tur augšā, varas gaiteņos, un kāds no varas vīriem būs tik drosmīgs un paudīs savu viedokli par šo acīmredzamo cilvēku muļķošanu un sabiedrības acu aizmālēšanu, kā arī beidzot šis dokuments tiks pārstrādāts un turpmāk iztikas minimums tiks aprēķināts tā, lai ar šo summu patiesi arī varētu izdzīvot realitātes šovā, „Dzīvojam Latvijā.”
____________________________________

* dati ņemti no Latvijas Republikas Ministru padomes lēmuma Nr. 95

„Par iedzīvotāju naudas ienākumu indeksācijas nodrošināšanu” 3. pielikuma.