Plānojot nedēļas nogali, rodas spontāna ideja doties pārgājienā ar kājām pa Vidzemes Jūrmalu. Papētot karti, nolemjam iet posmu no Zvejniekciema līdz Vitrupei (~40 km).
Startējam divatā (es un mana sieva) no Rīgas agrā 30. jūlija rītā (sestdiena) un jau pirms desmitiem izkāpjam Zvejniekciema stacijā. Neko īpaši nepētot, dodamies pa pēdām izkāpušo bariņam, jo vadāmies pēc idejas, ka jebkura piejūras ciema galvenā iela paraksti ved uz jūru. Diemžēl šoreiz viļamies un nokļūstam privātmāju labirintā. Iesākumā staigājam uz dullo, mēģinot saprast uz kuru pusi jūra, pēc tam sākam pētīt kartes telefonā, bet tās rāda pilnīgas muļķības, jo kaut kas nav īsti ar satelītiem. Tad ieraugām sievieti dārzā un pajautājam ceļu. Ieguvuši norādes, dodamies jūras virzienā un saprotam, ka esam veltīgi nostaigājuši pāris km līkumu. Stundu pēc izkāpšanas no vilciena beidzot nonākam jūrmalā. Besis pazūd un sākam smaidīt. Diemžēl prieki ir īsi - esam trāpījuši ostai nepareizajā pusē un mūsu ceļam priekšā ir osta un muitas zona. Atvadāmies no jūras un dodamies meklēt apkārtceļu, kas izrādās diezgan pagarš. Nākamreiz brauksim līdz Skultei:)
Beidzot tiekam pie jūras, ievelkam drusku elpu un sākam soļot virzienā no Rīgas. Vairāki satiktie cilvēki apjautājas par galamērķi un joko, ka līdz Tallinai vēl tālu:) Laiks labs, jūra feina, garastāvoklis strauji uzlabojas. Soļojam pāris stundas, vēloties tikt prom no apdzīvotām vietām, tomēr ik pa laikam pa kādam cilvēkam gadās. Pat vietās, kur pa gabalu šķiet, ka tikai meži vien, pieejot tuvāk, izrādās, ka kokos slēpjas mājas.
Kādu laiku nosoļojuši apsēžamies atpūsties un kaut ko apēst. Sēžam vieni paši pa visu pludmali, cik vien tālu var redzēt. Pēkšņi no krūmiem lēnā riksī parādās jauna sieviete, nomet smiltīs drēbes un kaila ieskrien ūdenī turpat mums degungalā. Papeldas, pavingro (vismaz tā izskatījās) un tad tāpat skriešus apģērbjas un pazūd atkal mežā:) Nosmejamies par šo nāras uznācienu un dodamies tālāk.
Pēc kāda laika ieraugām priekšā kafejnīcu un jau nolemjam tur atpūsties un iedzert kādu aukstu alu. Tomēr pienākot tuvāk pēkšņi pretī nāk sieviete un rāda sakrustotas rokas. Nesaprotam, kas par lietu. Izrādās tur notiek kaut kāda filmēšana. Nedaudz jāuzgaida, lai varam doties tālāk. Meitene nelaipna un iedomājusies, ka pludmale pieder viņai. Esam par mākslu un nekur nesteidzāmies, varējām pagaidīt, tomēr daudz labāk būtu, ja mūs vienkārši laipni palūgtu uzgaidīt 10 minūtes, nevis kategoriskā tonī kaut ko aizliegtu un komandētu, tā tomēr nav privāta vieta:).
Turpmākā diena paiet soļojot, pa vidu peldoties un atpūšoties. Ap sešiem nogurums sevi pamatīgi liek manīt, bet nevaram atrast piemērotu vietu nakšņošanai, jo gribas būt vieniem pašiem. Pirms Lembužiem iekuļamies tādā vietā, kur par nakšņošanu nevar būt ne runas – pilns ar kaijām un dūņu sanesumiem, kas rada neciešamu smaku. Krasts izteikti akmeņains un nav cieto smilšu gar pašu ūdeni, pa kurām iet ir visvieglāk. Un šādi apstākļi ir vismaz pāris kilometru garumā. Tā kā spēki jau gandrīz galā, tad temps kļūst pavisam lēns un galvā ir tikai viena doma – kaut ātrāk sāktos normāla pludmale, lai varam likt punktu iešanai. Pa vidam piesēžam uz akmeņiem atpūsties un vērojam, kā zvejnieks gatavojas doties jūrā. Viņa suņi pa to laiku pienāk apsveicināties un mazākais pat apsēžas blakus un drusku pasēž ar mums.
Kad akmeņi un dūņas tuvojas beigām, satiekam meiteni ar mugursomu, kas izrādās dodas pa mūsu maršrutu, bet pretējā virzienā. Prasa, cik liels gabals vēl jāiet šādos apstākļos un uzzinājusi, ka pāris kilometri vismaz, liek apsolīties to neteikt no viņas nedaudz atpalikušajām ceļa biedrenēm acīmredzot, lai nesatriektu pīšļos ceļotāju komandas garu.
Beidzot pārvarējuši nepatīkamo posmu, nonākam vietā, kas ir ideāla nakšņošanai. Neviena cilvēka, smuka pludmale, dūņu nav. Sākam iekārtoties uz kāpas, kad tomēr uzrodas pāris peldētāju, taču esam jau iekārtojušies uz palikšanu un spēki ir galā. Un arī peldētāji šķiet uz palikšanu netaisās.
Paēdam vakariņas un konstatējam, ka dzeramā ūdens krājumi strauji tuvojas beigām un līdz Tūjas veikalam, kur plānots uzpildīties nākamajā rītā, ūdens visticamāk nepietiks. Nolemju doties pie tuvākajiem peldētājiem un paprasīt, vai tuvumā nav kāds veikals. Viņu taksis metas man virsū un domās jau atvados no savām potītēm, tomēr suņuks aprobežojas ar riešanu un rūkšanu. Saimnieki atvainojas par sava mīluļa uzvedību, taču apbēdina, ka veikala tuvumā neesot. Taču tad notiek brīnums – vietējo viesmīlībai un izpalīdzībai nav robežu un viņi šķiras no līdzpaņemtā minerālūdens, jo paši jau taisās uz māju pusi. Tā tiekam pie gandrīz diviem litriem ūdens un esam glābti no slāpēm.
Uzceļam telti un gaidām saulrietu, cerot, ka miegs mūs nepārņems pirms saule būs norietējusi un būsim ielīduši teltī. Bez mums pludmalē palikuši vairs tikai četri jaunieši, kuri apmetušies kādu gabalu tālāk, bet viņi uzvedas klusi un nemanāmi. No rīta, kad mostamies, viņi jau sen ir prom, laikam nav nemaz nakšņojuši.
Saulriets, protams, ļoti skaists. Paskatāmies, papriecājamies un dodamies gulēt. Aizmiegam ļoti ātri. Nakts paiet mierīgi, auksti nav, visapkārt kluss, jūra šalc.
Pamostamies pirms astoņiem, sakrāmējam somas un dodamies uz Tūju, kur nonākam drusku pēc deviņiem. Nekavējoties dodamies uz vasaras kafejnīcu, kur padzeram kafiju un apēdam pa bulkai. Apspriežam turpmāko maršrutu un attālumu, kuru esam gatavi veikt, ņemot vērā, ka kājas no vakardienas sāp diezgan pamatīgi.
Sākam iztaujāt kafejnīcā strādājošo meiteni un viņas draudzeni, par tuvāko veikalu un tālākajā ceļā esošajām iespējām tikt uz šosejas. Nekavējoties tiek pasaukts tētis, kurš ir arī kafejnīcas saimnieks. Un te kārtējo reizi saskaramies ar tādu laipnību un izpalīdzību, kādu Rīgā sastapt praktiski nav iespējams. Kafejnīcas saimnieks piedāvājas mūs aizvest uz pāris kilometrus tālāk esošo otru viņa kafejnīcu, kur ir pieejamas kartes, un tur parādīt, kur un kā mums labāk doties tālāk. Nekavējoties piekrītam. Pa ceļam vēl iebraucam veikalā, kur mūs laipni pagaida, kamēr iepērkamies. Tad saņemam karti, instrukcijas, kur un kā var tikt no jūras uz šoseju un laba vēlējumus. Rīts iesācies vienkārši lieliski. Paldies!
Ņemot vērā, ka esam tikuši nedaudz uz priekšu, kā arī ir aptuvena skaidrība, kur varam nepieciešamības (noguruma) gadījumā beigt iešanu, nolemjam tomēr plānoto maršrutu īpaši nesaīsināt un dodamies ceļā.
Pēc kādas stundas nonākam Pie Ķurmraga bākas, ātri apskatām to un dodamies tālāk, jo pie bākas ierodas lietuviešu bariņš, kuri uzvedas trokšņaini un bojā noskaņu. Tālāk seko posms ar sarkanajām klintīm. Laikam pats skaistākais gabals visā ceļā. Cilvēku maz, skati brīnišķīgi. Atkal soļojam, peldamies un pa brītiņam atpūšamies.
Tad paejam garām peldvietai pie klintīm, kurai var piebraukt no šosejas un tādēļ tur padaudz cilvēku un nonākam atkal posmā, kur cilvēku nav. Toties sākas atkal akmeņi, bet par laimi dūņu ir maz un smakas nav. Pa ceļam uzduramies vientuļai teltij. Nojaušam tur notiekošo tāpēc klusi un tempā pasoļojam garām, lai neiztraucētu:).
Vēl pēc brīža ieraugām, ka mums pretī nāk svētceļnieku grupa, kas no Salacgrīvas dodas uz Aglonu. Garām ejot novēlam viens otram laimīgu ceļu.
Pulkstenis jau pāri diviem un nolemjam kārtīgi atpūsties un tad doties līdz Dzeņiem, kas ir pāris kilometrus pirms Vitrupes un no turienes uz šoseju, jo autobuss ir piecos, bet nākamais tikai septiņos un mājās tikt gribas drusku ātrāk.Atrodam vientuļu vietu un izbaudām to, paēdam, peldamies pa pliko, sauļojamies un gulšņājam.
Ap pusčetriem savācam mantas un dodamies tālāk, bet atkal nokļūstam akmeņainā posmā, kur smilšu zonas nav vispār. Iešana smaga un galvenais lēna, kas mums galīgi neder. Ieraugām, ka gar pašu jūru iet celiņš un nolemjam iet pa to. Izrādās, ka pilnīgi nejauši esam iesoļojuši tieši Dzeņos un atraduši izeju uz šoseju. Turklāt saprotam, ka tālāk nemaz uz tā ceļa nebūtu tikuši, jo rindā privātīpašumi ar žogiem. Kad ieraugām zīmi „Dodiet ceļu” 150 metri, un sadzirdam šosejas skaņas, nopriecājamies ne pa jokam, jo visu laiku uztraucāmies, kā mēs no pludmales sapratīsim, kura taciņa ir īstā, pa kuru nonākt mums vajadzīgajā vietā, jo no jūras puses jau viņas visas ir vienādas un liekākā daļa vispār nav redzamas.
Vēl paliek tikai jautājums, cik tālu būs autobusa pietura no Dzeņu ceļgala. Loģika tomēr nepieviļ un pietura ir turpat blakus. Laimīgi iekārtojamies pieturā un pēc pusstundas jau esam autobusā, un vēl pēc pusotras – jau izkāpjam pie mājām. Spēki ir galā un kājas neklausa, tomēr sirdī prieks par paveikto attālumu un gūtajiem iespaidiem.
